Robeža starp tiesībām un pienākumu personas datu un personiskās dzīves aizsardzības lietās

    Nevienam nav noslēpums, ka internets un tajā ātrodamā informācija, ir kļuvusi ne tikai par ikdienu, bet arī instrumentu. Instrumentu darbam, pozitīvam rezultātam un arī ne visai pozitīvām lietām un sekām. Pats dīvainākais, laikam ir tas, ka šādu rīcību sāk daudzi uzskatīt par normu - kādam kaut kas nepatīk, sociālos tīklos un citās interneta vietnēs uzreiz tiek sacelts "furors". Ne vienmēr saglabājot līdzsvaru starp tiesībām un pienākumu. 

    Kas ir šis līdzsvars starp tiesībām un pienākumu? Vispirms jāsāk ar to, ka tāds eksistē! Pienākums ir! Nevienam cilvēkam, kurš dzīvo sabiedrībā, nevis ir aizgājis kādā alā, dzīvot par askētu, ar mērķi nenākt no tās alas ārā vairs nekad, ir ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumi. Jā, pēdējos gados ir moderni runāt tikai par tiesībām, bet pienākumi nekur nav palikuši. Sabiedrībā dzīvojošam cilvēkam ir abi līdzsvara komponenti obligāti. Obligāti - tas nozīmē, nav tiesības izvēlēties tikai to, kas patīk vai labāk der, bet jābūt gatavam pieņemt abus - gan tiesības, gan pienākumus. 

     Kāpēc? Tāpēc, ka tas, kas vienam ir pienākums, otram ir tiesības. Tāpat, kā tas, ka vienā puslodē spīd saule, tad, kad otrā ir nakts. Un otrādi. Ja vienam cilvēkam ir tiesības uz vārda un izteiksmes brīvību, tad otram ir tiesības uz personas datu un privātās dzīves neaizskaramību. Un tas ir jāsaprot. Tikai tāpēc, ka kādam, piemēram, nepatīk kāds cilvēks, nav tiesību uzlaust privātos sociālo tīklu bildes, vai publicēt citu cilvēku attēlus ar cilvēka cieņu aizskarošiem vai pazemojošiem tekstiem. Nav tiesību! Privāts aizvainojums neatceļ pieklājību, neatceļ cita cilvēka tiesības. Un neatceļ arī nevainīguma prezumpciju - neviens nav vainīgs, kamēr to nav apstiprinājusi tiesa. Nevar piezvanīt juristam un teikt, ka dzirdējis baumas un, ka šīs baumas ir svarīgs pierādījums:), lai sūdzētu citu cilvēku tiesā. 

   Tiem, kuri, izlasot iepriekš teikto, mēģinās argumentēt, ka "citādi mūsdienās nevar, ka tas ir pats labākais atmaksas veids, utt.", es uzdošu jautājumu, uz kuru argumentētājam sev (!) ir godīgi jāatbild - pats/pati gribēsi, lai par tevi ieliek ķengu rakstu sociālā tīklā ar ķengājošām bildēm un necieņas pilniem uzrakstiem? Gribēsi? Kāpēc tad, kad pret pašu dara to pašu, bieži atskan jautājums - kā viņš/viņa to varēja izdarīt? Kā tu pats to varēji? Kāpēc tas ir citādi?... Sabiedrība, kur morāle un ētika vairs nav balstīta uz savstarpēju cieņu, vairs nenošķir robežu starp tiesībām un pienākumu, bet jūt to. Nesaprotot, kas nav kārtībā. 

    Un nav svarīgi, kādu morāles paraugu sev izvēlas cilvēks - tautas gudrību  (Kas otram bedri rok, tas pats tajā iekrīt), kādu no Bībeles mācībām (Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Mateja evanģēlijs 7:12), vai I.Kanta kategorisko imperatīvu (Rīkojies tikai saskaņā ar tādu maksimu (principu), par kuru tu vienlaikus vari vēlēties, lai tā kļūtu par universālu likumu), vai kādu citu morāles normu kopumu. Galvenais, lai šī morāle būtu un tiktu realizēta darbībā. Par to ir vērts padomāt. Par līdzsvaru, tiesībām, pienākumu un morāli. Katram pašam pie sevis, nerādot uz otru ar pirkstu. 

Bet tiem, kuru tiesības ir aizskartas - pamatoti vai nepamatoti, tas jau ir cits jautājums, ir jāvēršas pie jurista pēc profesionālas palīdzības tiesisku jautājumu risināšanā. Nevajag ciest klusiņām, kaunēties, no tā labāk nekļūs. Lietas ir jāatrisina, tikai tad tās beidzas.